‘’Partnerattiecību laimes pamatgarantija ir, ka tu esi uzmanības vērta persona, kuru nevar aizvietot, ka tu esi vajadzīgs savam partnerim, ka tava rīcība ir laba, un jūs kopā esat patiesi draugi’’ (A.Adlers)
Mums katram ir nepieciešams kā dzīvē, tā partnerattiecībās apmierināt 4 pamatvajadzības – vajadzība pēc piederības, vajadzība pēc neatkarības, vajadzība būt vajadzīgam, vajadzība pēc dzīvesprieka. Tie ir četri ļoti nozīmīgi pamatbalsti, kas veido stabilas partnerattiecības, attiecības, kurās gribam palikt.
Piederības sajūta realizējas caur sadarbību. Katram partnerim ir sajūta, ka mēs esam saistīti savā starpā. Sajūta, kas dod drošības sajūtu un ticību, ka partneris ir no Tevis atkarīgs. Cilvēki, kas jūtas vienoti saistīti savā starpā labprāt sadarbojas. Tie, kas nav pārliecināti par savstarpējo saistību, sūdzas, ka partneris nepievērš pietiekami daudz uzmanības. Problēmas rodas, kad rīkojas nevis saskaņā ar savu pašcieņu, bet kad cenšas pievērst sava partnera uzmanību sev, neļaujot būt viņam pašam ar sevi. Tas rodas, kad nav pietiekoši pārliecināts kāds no partneriem pats par sevi.
Spējīguma sajūta realizējas atbildībā. Abiem partneriem attiecībās jājūtas kompetentiem un spējīgiem. Apziņa, ka abi ir pietiekoši kompetenti, ļauj justies atkarīgam no otra bez sajūtas, ka esi patiesi atkarīga persona. Cilvēki, kas jūtas kompetenti ir daudz pašpaļāvīgāki un uzņemas atbildību. Tie, kas par savu kompetenci nav pārliecināti, var sākt cīnīties par savu varu, lai kompensētu savu neadekvātuma sajūtu. Jo vairāk varam otram iedot sajūtu, ka viņš ir kompetents, jo vairāk uzņemas atbildību. Kad otram liek justies mazāk spējīgam, nepilnvērtīgam, tad viņš sāk cīnīties par varu. Šādās attiecībās partneri sāk cīnīties par taisnību. Tas var sekmēt krīzes situācijas veidošanos, jo cilvēki iesaistās nevienlīdzīgās pozīcijās, viens otru mēģinot padarīt zemāku. Tas sākas tad, kad kādam no pāra ir bailes, ka viņš nav pietiekami labs, tad viņš cenšas to pārkompensēt – kļūstot morāli pārāks (otram liekot justies mazāk gudram, labam, uzticīgam utt). Tas, kurš cīnās par varu, nomierinās tikai tad, kad partneris atzīst savu sakāvi.
Sajūta, ka ar tevi rēķinās realizējas ieguldījumā. Abi partneri jūtas novērtēti. Partneriem ir jāsajūt, ka viņu uzskati un rīcība tiek ņemti vērā un ka tie var veicināt pozitīvas izmaiņas. Cilvēki, kam ir sajūta, ka ar viņiem rēķinās, ir daudz vairāk tendēti dot savu ieguldījumu. Tie, kas tā nejūtas, var justies aizvainoti un mēģināt partnerim atriebties. Jo vairāk ir sajūta, ka ar mani rēķinās, jo vairāk ieguldu, jo man dārgākas ir šīs attiecības, jo vairāk rūpējos par tām. Ja partneris jūtas, ka ar viņa domām, jūtām nerēķinās, tad var sākt atriebties – mērķis likt otram sajusties tikpat ignorētam, pazemotam kā pats ir juties. Kad sākas atriebība, tad partneri prot atrast visvājākos punktus viens otram. Ja nonāk līdz atriebībai, tad seko šķiršanās, jo pretējā gadījumā būtu padošanās – atzīt, ka esi pilnīgi stulbs utml. Vai arī izpausties slimībā.
Vajadzība pēc dzīvesprieka izpaužas drosmē. Iedrošinājums ir tāda rīcība, kas otram liek labāk justies pašam par sevi. Lai dzīvotu kopā, mācītos no kļūdām un uzņemtos atbildību par savu rīcību, ir nepieciešama drosme. Cilvēki, kuriem ir drosme, ir tādi, uz kuriem var paļauties, kuri spēj priecāties par dzīvi arī sliktos laikos un nezaudēt pašcieņu, kad neveicas. Tie, kuriem ir atņemta drosme, jūtas bezcerīgi, izvairās no grūtām situācijām un ātri visu pamet. Ja atņemam otram drosmi, tad viņš aiziet no šīm attiecībām. Otram neļauj nolasīt neko, kas notiek manī. Viņš man nevar palīdzēt pilnīgi neko. Viņš parāda to, ka ‘’es no tevis distancējos’’. Te parādās pārākuma sajūta attiecībās – tas, kurš pasaka pilnīgu, nē, ieņem spēcīgāku pozīciju, bet patiesībā tieši viņš ir ļoti, ļoti nedrošs.
Izprotot šos principus, atpazīstot kaut ko no tā savās attiecībās, varam saprast, kurā virzienā darboties, lai tās uzlabotu, kā arī atpazīstot savas rīcības motīvus, reizēm ir palīdzoši apzināties, kas ir mani vājie punkti, pie kuriem būtu nepieciešams strādāt, lai pats sevi nenovestu mazvērtībā un nesāktu cīnītiess ar otru. Veselīgas attiecības var veidoties starp diviem cilvēkiem, kuri katrs par sevi ir pietiekoši pārliecināti, izturas ar cieņu pret sevi un otru. Kad mūsos dominē kāda mazvērtības sajūta, tā meklēs veidu kā tai izpausties. Tāpēc katra partnera atbildība ir strādāt ar sevi un ‘’pieskatīt sevi’’, lai veidojot attiecības pats nekļūtu par to grāvēju. Šeit ir iedots kompass kā orientēties no ziemeļiem uz dienvidiem, no drosmi laupošas uzvedības uz iedrošinošu, no katram savas taisnības uz mīlestību, no cīņas uz sadarbību, no distancēšancēšanās uz kopīgu prieku. Lai Jums izdodas!
Izmantoti individuālpsihologa A.Adlera un S.Šērera lekciju materiāli.
Rakstu sagatavoja Ineta Lazdāne